Uff! Esam uzņēmuši apgriezienus! Vakar mākslas nodaļas mūza vairāk laika pavadīja kautrīgi slēpdamās zem galda. Ziniet, tas var pamatīgi izvest no pacietības. (Ne jau skolotājus, bet pašus jaunos māksliniekus.) Labi, ka otrajā dienā kautrēšanās vairs nav dienas plānā – mūza krāsu aplī burtiski spridzina salūtu un vakara “fjodoraplī” bērni neslēpj gandarījumu par padarīto. Bet ne jau velti grupa “Pērkons” dziedāja – mākslas darbi rodas mooooaaaakaaaas. Arī mums radošie procesi prasa upurus. Sākumā nesapratām, kādēļ lielajiem puišiem gravitācijas spēks tik ļoti velk pie zemes, ka nevar brīdi kājās pastāvēt, pa kāpnēm arī pārvietojas tā stīvi, kā +70 gadus pasē pieskatījuši. Kādēļ tā? Atbrauksiet piektdien uz koncertu – redzēsiet atbildi un uztrenētus muskuļus.

Orķestranti arī trenē muskuļus un pacietību. Jaunākās paaudzes mūziķi šodien pirmo reizi mūžā var teikt – “Es šodien piecas stundas spēlēju!” Ne jau gluži bez apstājas, bet tomēr. Un pārējie uz jautājumu: “Un kad Tu pēdējoreiz tik ilgi spēlēji?” atbild pavisam vienkārši – “Pagājušajā nometnē”. Te gan gravitācijas spēks uz otru pusi strādā. Lai arī mūsu pelēkie orķestra beņķīši ir viegli pārnēsājami un visādi citādi parocīgi, tomēr pie trešās mēģinājuma stundas tie organismā var radīt pēkšņu vēlmi piecelties un pastāvēt. Tādēļ rītdienas darbu plānā vairāk pievērsīsimies izklaides sadaļai. Jā, ir mazliet riskanti. Liela daļu darbu taču vēl ir tikai sākuma, izsapņošanas un “zaptes torņu” stadijā. Bet mēs esam drosmīgi un gribam pārbaudīt -  varbūt vajag vēl mazliet dabā spēku smelties, vēl mazliet putnu dziesmās pasapņot, lai izdotos viss, ko esam ieplānojuši. Bet ja ne – tad vismaz būsim atpūtušies pēc rosīgās šodienas!