X

Latvijas orķestru asociācijas festivāls Ventspilī 2019. gada 17. decembris

Latvijas orķestru asociācijas festivāls Ventspilī

Ir jāsapņo un sapņiem ir jātic! Bet, lai tie piepildītos, tā labā ir kas jādara. Un tā nu soli pa solītim liekot, visi kopā, gan skolotāji, gan mūsu jaunie mūziķi, esam vienu sapnīti sasnieguši. Esam orķestris, esam Latvijas Orķestru asociācijā, tas nozīmē – ar mums rēķinās! Esam peidalījušies lieliskā festivālā, kur katrs no mums ir ko ieguvis. Un, mēs gatavojamies Skolēnu Dziesmu un deju svētkiem.

Kā tad mums gāja mūsu piedzīvojumā? Lūk!

Piektdien no rīta, visi smaidīgi ar tērpiem un instrumentiem rokās aši sākāpām mūsu pašu mīļajā autobusā un devāmies ceļā. Ceļā uz Dundagu, kur mūs vispirms gaidīja ekskursija un stāsti par un ap pili. Tad sekoja mūsu mēģinājums. Ieskandinājuši zāli devāmies nedaudz atpūsties, bet tie, kuriem koncerts arī nākamajā dienā devās uz vēl vienu mēģinājumu – lielo kopmēģinājumu. Orķestrantu kopā tik daudz, ka aizņēma visu zāli, bet skatītājiem vietas atlika tikai uz skatuves. Rosīšanās mūsu telpā – pucēšanās – pastalu siešana, saktiņas, bizes. Prieks skatīties, ka viens otram palīdz. Kāds vēl savas partijas pamācās. Un ziniet, mēs pat nemudinājām, pat nepieminējām – viņi paši. Tas tā priecēja, ka viņi sajuta to atbildības sajūtu, ka koncertā ir jānospēlē labi. Jo te taču spēlēs un klausīsies arī citi! Kamēr lielie mēģināja, mazajiem vēl viņu pašu ierosinātā “klusā stunda”. Un tad jau dienas svarīgākais notikus – koncerts. Vispirms jau mūsu pašu uznāciens. Bijām nedaudz sarūgtināti par “skatuves” izkārtojumu, ka mazās vietas dēļ nācās spēlēt nevis pret publiku, bet pret logu. Bet nekas, arī tas mūs neapturēja sevi parādīt no labākās puses. Bet vēlāk jau koporķestra uznāciens. Mūsu koporķestrī spēlēja arī Ādažu, Valmieras, Ogres, Krimuldas un Limbažu jauniešu mūzikas skolu orķestri. Pēc koncerta priecīgi devāmies uz netālo Tiņģeres muižu, kura īstenībā arī ir pils. Kamēr bērni iekārtoja sev guļamvietas, skolotājas rosījās pa virtuvi un gatavoja jau “tradicionālos” makaronus ar sieru … Bet par atziņām, ko guvām šajā vakarā, tālāk skolotājas Renātes stāstītajā.

Piektdienas vakarā, kā jau allaž mūsu pulkā, sasēdām Fjodora aplī. Ierasti un pašsaprotami. Bet tad iedomājāmies -  tik daudz Latvijas mūzikas skolu orķestrantu šo nakti pavada ārpus mājām. Ko viņi šobrīd dara? Viņiem noteikti ir tikpat jautri kā mums, bet viņi taču rīt brīnīsies, par ko mēs runājam, ja stāstīsim "vakar Fjodora aplī pārsmējāmies/apraudājāmies, kad...". Vai viņiem skolotājām ir izveidojusies sava, pierastā daudzbalsība vakara šūpuļdziesmai, pēc kuras klusi paliek pat lielie, kuriem drīzāk gribētos paballēties nevis iet gulēt? Viņu mazie, velkot laiku aizskatuvē, taču visticamāk neiedomājas paši noorganizēt "klusumstundu". Vai citiem kolektīviem arī autobusā tiek sadalīti amati un atbildīgie? Vai viņi māk ar katru reizi arvien ātrāk piespraust saktas un sasiet pastalas, vai, gluži vienkārši, paši izdomāt visefektīvāko veidu, kā izdalīt tērpu maisus? Ierastie skolotāju pagatavotie makaroni ar sieru un cīsiņiem un bārniji ar rasēniem ir piedzīvojuši visdažādākā izmēra virtuves arī ārpus Latvijas robežām. Un tas, ka būs "pārsteigums" jau sen vairs nav nekāds pārsteigums.
Šīs un citas tradīcijas šķiet iekopušās pašas no sevis un jau tik pierastas, ka tās vairs pat nenovērtējam līdz brīdim, kad ar acs kaktiņu pamanām - klau, citi tā nedara! Klau, citos orķestros nespēlē arī kokles un klavieres, klau, mēs taču šeit esam no vismazākās pilsētas, klau, mēs taču nemaz neesam no pilsētas, klau, mēs taču esam tik ļoti kopā saraduši, klau, mēs taču esam kā ģimene, klau, ja mums mūzikas skolā būtu kaut vai tikai 200 audzēkņu, šo ģimenes sajūtu būtu daudz grūtāk sasniegt. Un tikai izbraucot ārpus mājām, mēs ieraugām un novērtējam visu, kas mums ir dots un kas mūs padara īpašus.

Tādas bija mūsu pārdomas. Bet pēc saldā un labā miedziņa, kas tiešām bija labs, jo neviens nebija pamodies pirms skolotājām (kā tas parasti notiek nometnēs) seko lielā mantu pakošana un kopīgā brokastošana. Tālāk jau atkal lecam autobusā un dodamies tālāk, uz Ventspili. Bet, tā kā pamodušies esam laikus, un mēģinājums sākas vēlāk, dinas vidū, mums ir laiks kādai citai nodarbei Ventspilī. Un lai bērniem nebūtu jānīkst koncertzālē, izdomājam doties uz Kurzemes democentru, kur mums bija iespēja apskatīt interaktīvu ekspozīciju par klimata pārmaiņām un varējām uzzināt, ko mēs varam darīt lietas labā. Nu piemēram, ar kādu transportlīdzekli pārvietoties. Vai arī “izglābt pasauli”, pārbaudot savas zināšanas. Iepazīties ar “runājošajām” atkritumu tvertnēm un ne tikai.  Un tad jau gan mēģinājums un koncerts – koncertzālē “Latvija”. Par mūsu emocijām tur, skolotāja Inese stāsta lūk ko.

Un tad- koncertzāle “Latvija”! Jauna, gaiša, plaša, pārsteidzoša, iedvesmojoša, interesanta... Mums bija vienreizēja iespēja sajust šīs mājas, kurā mīt mūzika, īpašo atmosfēru. Spilgtākie pārdzīvojumi tiem vienpadsmit bērniem, kuri spēlēja lielajā apvienotajā orķestrī. Par brīžiem, kad muzicē uz tikko jaunatklātas skatuves (29.07.19.) daudzi var tikai sapņot. Arī mūsu atbalstošo klausītāju grupai zāles balkonā savas privilēģijas, jo atrasties burtiski blakus pasaulē lielākajām vetikālajām klavierēm, tas bija īsts piedzīvojums. Un, protams, lielās ērģeles- vareni un majestātiski!

Klausoties koncertu un pētot zāles interjeru, radās pārdomas par griestu gaismas objektiem. Kādam tie atgādināja deltaplānus vai papīra pūķus, citam slīpētus dārgakmeņus. Varbūt tiešām Jāzepa Vītola simfoniskā svīta ir iedvesmojusi interjera dizaineri...?

Redzējām arī klašu telpas Ventspils mūzikas vidusskolas daļā, jo vienā no tām mums tika ierādīta apmešanās vieta. Klašu durvīm blakus esošie lodziņi ļāva palūkoties kas tajās atrodas, un redzētais bija patīkami pārsteidzošs. Cerams, kādu viss redzētais un piedzīvotais iedvesmos nopietnai mūzikas apguvei nākotnē. Un kāpēc gan ne Ventspilī?

Un tā, pēc koncerta, noguruši, bet visi ar pacilājošām sajūtām devāmies mājās, kur mūs sagaidīja kārtīgs sniedziņš un mūsu mīļie.

Bet ko paši audzēkņi domā par šo piedzīvojumu? Lūk

Elizabete: Manuprāt, tā bija ļoti laba iespēja mūsu orķestrim parādīties Latvijas mērogā. Dundagas koncertā mēs nospēlējām labi. Nepatika man tas, kā Dundagā bija izkārtota zāle. Kaut, lai gan lielajā orķestrī mēs piedalījāmies tikai 11 cilvēki visiem tas bija kaut vai neliels piedzīvojums tur būt un spēlēt. Nakšņošana arī bija ierīkota ļoti labā un mājīgā vietā. Aktivitātes un ekskursijas bija superīgas!

Līna: 29. un 30. novembrī mēs, Sējas mūzikas un mākslas skolas orķestris, bijām Ventspilī. Šis bija viens burvīgs pasākums, kur gribas atgriezties, kā jau pēc visiem SMMS braucieniem.
Pirmajā dienā mēs bijām Dundagā un Dundagas pilī. Manuprāt, bija lieliska iespēja apskatīt pili, un pats interesantākais, ka pilī ir mūzikas skola un vispār visa pils ir kā kultūras centrs. Bija ļoti jauki redzēt viņu mūzikas skolas klases, kā arī mākslas telpas. Cilvēki, ko satikām, piemēram, mūzikas skolas direktore un gide, kas mūs veda pa pili, bija ļoti jauki un atsaucīgi. Ļoti patika arī dzirdēt dažādus nostāstus par pili, dažādas teikas un vēl daudzko interesantu. Mēs, protams, pilī arī uzstājāmies. Varbūt zāles izkārtojums nebija tas ērtākais un patīkamākais, bet pieredze tāpat ļoti laba. Bija skaisti.
Otrajā dienā mēs jau bijām Ventspilī, kur arī uzstājāmies koncertzālē "Latvija". Šī mums visiem bija izcila pieredze tur būt, kā arī uzstāties uz lielās skatuves. Uz skatuves, lielajā orķestrī, spēlēja tikai 11 skolēni, no mums, bet arī tiem, kuri bija skatītāju rindās, manuprāt bija brīnišķīgi tur būt, visu to redzēt un baudīt. Būt un muzicēt uz šīs skatuves arī bija vienreizēji, un dzirdēt ērģeles, kā arī citus orķestrus arī bija noderīgi un interesanti. 
No šī brauciena pa visam noteikti, paliks atmiņā tikai labas un pozitīvas emocijas, jo viss tiešām bija brīnišķīgi. Ēdām mēs abas dienas ļoti garšīgi un labi. Es tiešām nevaru pat iedomāties neko, kas kādam varētu nepatikt vai neapmierināt, jo viss tiešām bija ideāli. Varbūt bija daži ļoti mazi un nesvarīgi starpgadījumi, bet tas piederās pie lietas un tā būs vienmēr. Šī bija brīnišķīga iespēja mums visiem.
Vislielākais paldies skolotājām, kuras šo visu saorganizēja, jo, manuprāt, mēs vēl neesam nekāds "lielais orķestris", bet paskat, mēs bijām Ventspils jaunajā koncertzālē, un daži no mums pat uz tās uzstājās. Es domāju, ka visiem patika, un ja kādam ne tik ļoti, tad gan jau iemācīsies drīz vien kārtīgi novērtēt, jo mūsu superīgās skolotājas ieguldīja šajā pasakumā daudz darba, un parūpējās par katru no mums brauciena laikā.
Bija vienkārši brīnišķigi! Paldies!

Zane S: Manuprāt, mēs no sevis parādījām tik daudz cik varējām. Man pašai prieks, ka man bija iespēja uzstāties uz Ventspils lielās skatuves. Zinot mūsu mms, mūsu skolotājas vienmēr izdomā ko foršu un izglītojošu. Kā jau vienmēr šis brauciens bija ļoti jautrs un foršs

Alise K. Man vis vis vairāk patika palikt tajā muižā. Es nebiju domājusi ka kāds varētu mācīties pilī. Un ka tur ir kultūras centrs. Man patika atpakaļ ceļš uz mājām, jo tad es sēdēju viena. Es gribētu lai ir vēl daudz šādu mazu koncertbraucienu  Man īpaši nepatika pirmais koncerts, jo es noskatījos video un sapratu ka man bija šķība mugura.

Katrīna: Man ļoti patika šis koncertbrauciens. Man liekas ka mēs daudz ieguvām. Ir ļoti forši ka skolotājas visur iesaistās un visu ir izplānojušas lai mums viss patiktu. Man īsti nepatika orķestra novietojums Dundagā. Bija forši paklausīties stāstus par spokiem. Man patika palīdzēt skolotājām un man patika ka skolotājas palīdzēja mums. Es ļoti gribētu braukt vēl koncert braucienos ar visforšākajām skolotājām!

Ralfs: Man kopumā koncertbrauciens patika. Nepatika tas, ka Dundagas pils nebija gatava uzņemt šādu cilvēku daudzumu, tādēļ mums bija jāsēž ar skatu pret logu, kas nebija iecerēts. Visvairāk man, protams, patika gala koncerts Ventspils koncertzālē “Latvija”, kur spēlejām ar diriģentiem Valdi Butānu, Andri Gaili un Aivaru Buņķi. Ar Valdi Butānu jau bija sanācis spēlēt Lēdurgā, tieši šo pašu skaņdarbu “Ceļojums”, kas šoreiz man par brīnumu un par laimi bija lēnāks nekā toreiz Lēdurgā. Ar Andri Gaili gan nekad nebiju spēlējis. Un tad protams ir mans un Līnas ilggadīgi iemīļotais Krimuldas un Limbažu orķestra diriģents Aivars Buņkis, savā ziņā dīvains cilvēks, bieži vien diriģē bez partitūras, bet nu to gadu laikā, ko spēlēju tajā orķestrī visi pie tā esam pieraduši. Man ļoti patika koncertzāle un tās telpas, ļoti mājīga vieta. Vēl patika tas, ka bija iespēja nakti pārlaist ar draugiem Krimuldas orķestrī, kur mēs ļoti labi pavadījām laiku. Protams es vēlētos atgriezties Ventspilī, jo gala koncerts bija ļoti labs, kā arī neko baigi nenočakarējām nekur, viss izdevās ok.

 Alise M: Man liekas, ka šī bija jauka iespēja attīstīt savas zināšanas uztājotes uz Venspils lelās skatuves "Latvija". Man ļoti patīk mūsu jaukās un superīgās skolotājas viņas spēj izdomāt kautko tik jautru un interesantu... Es vēlētos lai šādi braucieni turpinātos... paldies!

Elza: Šis bija viens no labākajiem braucieniem. Kā jau vienmēr Mūzikas skolas braucieni ir viss labākie braucieni! Mēs 29.30 novembrī braucām uz Dundagu un Dundagas pili kurā arī vakarā spelējām, mēs pārnakšņojām Tiņģeres Muižā! Man garšoja ļoti vakariņas kā mums trādīcijas ēdam makaronus ar sieru un cīsiņiem nākamajā rītā 30.n ovembrī braucām uz Demo centru kurā varējām uzzināt ļoti daudz interesantu lietu! Pēctam braucām uz koncertzāli kurā daži no mums uzstājās. Bija liela atbildības sajūta, jo mūs pieņēma kautvai esam tāds maz kamerorķestris starp lielajiem orķestriem! Un protams paldies skolotājām bar brinišķīgo koncertceļojumu!!

Prieks ka mūsu audzēkņi jau spēj analizēt plusus un mīnusus. Spēj novērtēt to, kas ir dots mums, un spēj novērtēt arī to, kas ir citiem. Spēj salīdzināt – kā kurš diriģents diriģē, kas kuram labāk patīk, ar kura diriģēšanu ir vieglāk spēlēt, no kura neko nevar saprast. Prieks ka apvienotjā orķestrī, kurā spēlējām mēs, bija tikai 2 alti, un ziniet, tie bija mūsējie! Mums ir ar ko lepoties!
Mēs sapņosim tālāk! 

No albuma

  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -
  • Orķestru festivāls  -