Cik labi, ka ir Fjodors!!! Tiem, kuri vēl nepazīst, - Fjodors ir mūsu slepenais līdzbraucējs: sarkana bumba ar mīlīgām actiņām. Fjodora loma ceļojumā ir izklaidēt (to drīkst mētāt kā bumbu), otra loma - atrasties aizskatuvē, iedrošinot mazos māksliniekus ar savu klātbūtni un trešais, varbūt svarīgākais uzdevums - vakara aplī drīkst runā tikai tas, kuram ir Fjodors. Tas labi palīdz sakārtot domas par aizvadīto dienu un cerībām nākamajai. Tad lūk, Fjodora palīdzība lieti noder, domājot par mūsu 5.dienu. Jo notikumi un emocijas joņo tādā ātrumā, ka viena diena šķiet sastāvējusi vismaz no trim dienām. Tāda bija arī mūsu šodiena.
Rīts šoreiz ar “ātrajām brokastīm” – pārslas ar pienu, lai drīzāk tiktu pilsētā. Beidzot braucam apskatīt Minsteres centru – jāredz tak, kādā pilsētā vispār esam. Laipni mūsu gida lomu uzņēmās Latviešu centra saimnieks Viktors. Viņa stāstījums bija tik vienkāršs, saprotams un aizraujošs, ka nomācošais lietus pat īpaši netraucēja un pat atkāpās, kad iznācām no Minsteres Doma baznīcas. Bet, kad iznācām no Lamberti baznīcas, kuru savulaik cēluši pilsētas iedzīvotāji, pat spīdēja saule! Bērnus gan visvairāk bija iespaidojusi nelielā, no ārienes visai necilā baznīca, ar apaļo kupolu, jo iekšpusē atklājās brīnišķi izsmalcināts baroka laikmetam piemītošais stils. Tur dvēseliski izskanēja arī “Pūt, vējiņu” taktis… Un liekas neticami, ka gandrīz visa pilsēta tika nopostīta kara laikā, bet pēc fotogrāfijām un izrakumiem pilnībā atjaunota savā sākotnējā izskatā. Arī šī jaukā baznīciņa. Pārsteigumu ieraudzījām bruģētajā vecpilsētas ieliņā, kur par godu Hanzas pilsētu savienībai, iemūrētas zeltotas emblēmas ar savienības pilsētu nosaukumiem - arī Rīgu! Protams, ka nevarēja nepamanīt arī daudzos riteņus - Minstere esot lielākā riteņbraucēju pilsēta, jo studentu pilsēta, kur vidēji 2 riteņi uz vienu cilvēku! Zināmais izaicinājums – ļaut brīvo laiku šai skaistajā, bet svešajā pilsētā, atkal pārsteidza ar bērnu precizitāti un visi kopā devāmies ‘mājās’ noteiktajā laikā.
Pēc nelielām uzkodām bija jauns pārsteigums - skolotāji uzstājīgi pieprasīja kluso stundu. Un ziniet, izdevās! :) Vismaz uz brīdi visi bijām mierā! Ar jaunu sparu sākās it kā jauna diena. Ar pusdienām. Un gatavošanos koncertam- šodien labāk, kā vakar un varbūt rīt būtu labāk, kā šodien. Koncerts notika tepat - Latviešu Centrā Minsterē. Mūs tik tiešām uzņēma ar neviltotu prieku un gaidām. Bija gan latvieši, gan arī vācu draugi. Neskatoties uz kādām neveiksmēm un kļūdiņām, tomēr koncerts bija izdevies, ansambļa sajūta atrasta un vienam par otru prieks. “Bēdu manu” pēc publikas vēlēšanās atkārtojām pat vēlreiz! Un mīļi turpinājās šis vakars, jo kopīgi tika izdziedātas vēl pulka tautasdziesmas, izdejoti pāris danči, baudīts jaukais mielasts un vienkārši būts kopā sarunās ar vietējiem latviešiem.
Pēc koncerta, kad tapa vakariņu pica, par audzēkņu pieskatīšanu vispār varējām aizmirst, jo nu jau paši tā saraduši, ka nodarbes rodas pašas no sevis. Un - izrādās, ka var bez smartfoniem, aipodiem, planšetniekiem un visādiem savādiem virtuāliem draugiem!
Atgriežos pie Fjodora – viņa apskāvieni jau atkal relaksē un sagatavo saldai dusai! Lai mums visiem jauka rītdiena!!!
