Ir patiešām liels noslēpums, ka klusi, klusītiņām alkstam aizbraukt uz Somiju - tur ziemeļu daba, tur kokles māsīca kantele, tur cita veida mūzikas skolas. Bet šo noslēpumu nemaz, nemaz nedrīkst izpļāpāt, jo sapņi ir vienīgā svece, ko drīkstot turēt zem pūra. Tādēļ apsolu - par to ne vārda, bet kur gadījies, kur ne, daļa Somijas ieradās pie mums.
Skaistā, neparasti vasarīgā 15.maija pēcpusdienā liels autobuss mazās Lojas ieliņas izbraukāja pat atpakaļgaitā un mūsu mūzikas skolas zālē, iespējams pat pirmo reizi, ieskanējās meiteņu kora balsis. Oulu pilsētas Pohjankartanon meiteņu koris pie mums atbrauca pa ceļam uz koncertu Rīgā, Somijas vēstniecībā. Mēs nudien zinām, kā tas ir, jo paši esam šādi ceļojuši un uzstājušies, piemēram, Latvijas vēstniecībā Austrijā. Somu meitenes bija sajūsmā par visu: par to, cik mīlīga ir mūsu skola, cik forši mūsu audzēkņi, cik zaļas lapas kokā, cik dzeltenas pieneņu pļavas un ceriņu kupenas lielas. Izbraucot no Somijas, tur bērzi lapas vēl tikai pumpuros esot slēpuši. Mēs savukārt bijām sajūsmā, par to, cik gan atraktīvs var būt kora priekšnesums. Melodijas tik interesantas, ka pat nepamanījām, ka vārdus somiski nesaprotam, turklāt klāt vēl kustības un interesanti ritmi. Īpaši aizkustinoša bija dziesma, kuras piedziedājums tika izdziedāts arī zīmju valodā. Bet pats galvenais - ar kādu sirsnību acīs meitenes dziedāja par spīti tam, ka ilgi autobusā braukts un garajās, skaistajās kleitās mūsu saulainā zāle varēja šķist kā daļa Āfrikas.
Atvadīties nebija viegli, tādēļ vēl aizbraucām aplūkot mūsu dižozolu. Kā teikt, Tu neesi bijis Sējā, ja neesi apciemojis arī ozolu. Tur somi pirmoreiz šogad izdzirdēja gan pērkonu, gan dzeguzi, kā arī noskaidrojām, ka Jāņus svinam pavisam līdzīgi gan te, gan tur un odi arīdzan visur vienādi kož.
Paldies mūsu viesiem, paldies koncerta klausītājiem, un, kas zina, varbūt mēs vēl tiksimies!